Pastnieka stāsts

          Līdz ielas pumpim atnāk sieviete, salaiž spaiņos ūdeni un aiznes atpakaļ tumsā.
Arvīds Te apmetās vēl jaunībā. Rītos cēlās agri un darīja to labprāt. Brokastoja nesteidzīgi, jāpaspēj vēl noskūt bārdu, nopucēt zābakus un izvēdināt istabas. Arvīds bij pastnieks. Dienas pagāja darbā, gan jau...
     Arvīds sapazina daudzus ļaudis un nojauta viņu ieradumus, bet lielākoties tie palika tikai paziņas. Reizumis viņš tos satika garāmgājējos. Lielākoties sveicināja.
     Savā bērnībā Arvīds dzīvoja laukos un pilsētā iemitinājās tikai laimi meklēdams. Patika jau ar.
     Arvīds mācēja labot kurpes un dažas svešvalodas. Vasarās audzēja zemeņdobes un pāris ābelēs viņas ienācās āboli. Bija arī viens ķirsis, bet ar laiku tas pārstāja ražot ogas un Arvīds no tā šķīrās. Ak jā. Svētdienās vīrs nogāja uz baznīcu un tad dienu veltīja sev... kā nu kuru.
          Klaiņoja pa parku, citkārt aizcierāja līdz ezeram un pamētāja akmeņus ūdenī. Makšķerēt Arvīdam gan netika. Uz vecumu jau tālākas pastaigas iznāca aizvien retāk. Kā nekā veselība, veselība.
Grāmatas Arvīdam bij iekrājušās vesels skapis, un ik pusgadu viņš tās atkal un atkal pārkrāmēja citādākās kaudzēs. Lasīt Arvīdam patika. Kamēr sieva slimoja Arvīds lasīja viņai priekšā. Hermīne nomira vēl pusmūžā. Bērni jau gan bij izauguši. Justs aizkūlās uz Jelgavu un tālāk iemitinājās Rīgā. Labu darbu sameklēja. Un bija jau ar cītīgs puika. Meita ilgi neizgāja pie vīra, bet tad uzradās vācietis un arī aizbrauca viņam līdzi. Pa laikam atrakstīja vēstules. Anna jau tēvu mīlēja, bet atbrauca tik vēl pāris Ziemassvētkus, un tad jau arī vairs ne. Dzīvoja viņa tur it kā labi. Mazbērnus Arvīdam neizdevās redzēt. Labi bērni esot.
          Arvīdam patika zināt visu, kas notiek un avīzes viņš izlasīja jau no rīta.
Rakstus par citām zemēm Arvīds izgrieza un līmēja burtnīcās. Vēlāk tās turēja kastē.
          Arvīdam patika rudeņos. Arī vasaras beigas. Nu ne jau gluži lietavās staigāt, bet izdomāties savu dzīvi bija laika vairāk un tā skaidrāk. Rudeņos bija tā kā rāmāks gaiss un mierīgāka pasaule. Garāki vakari palika savām ķimerēšanām. Ābolus salikt zaptēs un pārējos sažāvēt. Visvairāk gan varēja krāmēties gar lidaparātiem. Ziemās jau ar.
          Par Henrieti Arvīds uzzināja no avīzēm. Neko daudz, bet palika atmiņai. Arvīds bija iedomājies, ka ar Henrieti viņam būtu pārrunājamas lietas. Viņš jau gan nezinātu kā sarunāties, bet ja viņam izdotos Henrieti sameklēt, varbūt pat valodu apmācītos. Izbraukāt līdz Beļģijai gan laikam nebūtu iespējams. Varbūt viņa atrautu līdz šejienei. Arvīds jau nebija kūtrs, bet tomēr te darbs. Atlikt to uz kādām dienām citam jau ar nebija kam.
Arvīds savārīja zaptes vairāk jau pienākuma pēc. Ābolus ar brūklenēm, ābolus tāpat. Visas jau ziemā neizēda. Vecās ārā neizmeta uzreiz. Noputēt paspēja un nevienam jau arī tās netraucēja. Brūklenes ar āboliem izgāja visvairāk. Pankūkām, kartupeļu plāceņiem, arī tāpat. Upeņu tējā. Ābolus ar baltmaizi pa retam. Vienu gadu Arvīds provēja zaptes salaist vīnā. Nekas nesanāca.
Varbūt tā arī nebija šī māja. Varbūt...